K.Konrāds: No cita skata punkta

Kristapu Konrādu pirms vairākiem gadiem iepazinām kā perspektīvu BMX braucēju. Kopš 2005.gada viņš trenējās Valmierā Ivo Lakuča grupā kopā ar nākamo olimpisko čempionu Māri Štrombergu. Pēc Māra olimpiskā triumfa tieši Kristaps bija tas, kuru Māris uzaicināja pievienoties viņam, trenējoties un startējot sacensībās ASV. Kristapam ASV pavadītie astoņi mēneši bija nenovērtējama pieredze. Diemžēl traumas neļāva sasniegt vēl augstākas sportiskās virsotnes.

Pagājušā gada rudenī ievēroju, ka pašvaldības Attīstības pārvaldē sācis strādāt jauns projektu vadītājs - Kristaps Konrāds. Lai uzzinātu, vai BMX ritenis tiešām ir nolikts malā, aicināju Kristapu uz sarunu.

Visi taču atceramies triumfu, ko Latvijai sagādāja BMX braucēji Pekinas Olimpiskajās spēlēs. Mārim Štrombergam olimpiskais zelts. Varbūt daudzi vecāka gadagājuma cilvēki tikai olimpiādē uzzināja, ka BMX – tas ir nopietns sporta veids, nevis tikai jauniešu izklaide, braukājot ar jocīgiem divriteņiem. Toties daudziem jauniešiem BMX ir nopietna aizraušanās un daudzi noteikti sapņo par to, ka varēs tāpat kā Māris visiem pa priekšu traukties trasē un tikpat drosmīgi lēkt tramplīnos. Vai tev šis sapnis ir izsapņots?

Jā, tā laikam ir, bet sirds sāp katru dienu. Braukšana ar riteni man patikusi jau tad, kad īsti nemācēju staigāt. Uz Siguldu mana ģimene pārcēlās dzīvot, kad man bija kāds pusotrs gads. Kad gājām pastaigāties, kur vien varēju, braucu ar riteni, kur nevarēju – tēvam bija mani jānes. Arī vecāki saprata, ka tā man tiešām ir aizraušanās, tāpēc kad Cēsīs dzīvojošie kursabiedri ieteica aizvest mani uz tobrīd jaunuzcelto BMX trasi, vecāki tā arī izdarīja. Kopš tā laika esmu BMX. Neesmu nekad čīkstējis par to, ka jābrauc trenēties uz Cēsīm, man pašam tas ļoti patika. Esmu gan paralēli trenējies arī tepat Siguldā basketbolā pie trenera Ēvalda Tukiša, arī vieglatlētikā pie Ainas Ziediņas, bet tad, kad vairs nevarēja visu apvienot un bija jāizvēlas, palika tieki BMX, kas sirdij tuvāks.

Cēsīs trenējos pie vairākiem treneriem. Viens no tiem bija slavenais bobslejists Jānis Ķipurs. Arī Ķipura dēls vienu laiku brauca. Vairākus gadus Jānis vadīja Cēsu BMX klubu, šajā laikā klubs uzplauka, jo Ķipurs labi pārzināja sporta virtuvi, zināja, kā atrast klubam sponsorus. Diemžēl arī BMX vidē netrūkst intrigu, tāpēc Ķipuram no kluba vadības bija jāatsakās. Cilvēciskais faktors bija izšķirošais arī tam, ka Cēsu BMX trase nesen tika nojaukta. Tad, kad entuziastu grupa saņēma pašvaldības piekrišanu to izveidot un tika piešķirts zemes gabals, tobrīd šķita, ka vienalga, uz kura vārda tas tiek noformēts, jo likās, ka tāpat visi strādās kopā. Tomēr pēc gadiem cilvēks, uz kura vārda noformēja zemes gabalu, nejuzdams atbildību visu BMX iesaistīto cilvēku priekšā, ņemdams vērā tikai savas it kā likumīgās tiesības, nošķūrēja BMX trasi, lai šajā zemes gabalā sarīkotu festivālu. Bet es jau tajā laikā trenējos Valmierā.

Trenēties Valmierā, iekļūt Ivo Lakuča grupā ir daudzu BMX braucēju mērķis, ne visiem piepildāms. Man tas izdevās. Trenējos kopā ar Māri Štrombergu, viņš ir viens no maniem labākajiem draugiem. Sākumā bijām parasta treniņgrupa, bet tad sākās atlases sacensības uz olimpiskajām spēlēm. Ivo sasauca mūs kopā un teica, ka kopā šo olimpisko ciklu esam sākuši, kopā tas arī jānoved līdz galam. Tā mēs astoņu cilvēku grupa strādājām kā vienota komanda ar norunu, ka uz olimpiādi brauks stiprākais. Nezinājām, cik vietu izdosies izcīnīt. Veiksmīgi iznāca, ka uz olimpiādi aizbrauca trīs mūsējie, maksimālais iespējamais skaits. Viens no viņiem – Māris, arī veiksmīgi „izšāva”.

Līdz 16 gadiem mana sportošana bija tikai uz vecāku rēķina, pēc tam, kad iekļuvu olimpiskajā vienībā pirms Pekinas olimpiādes, saņēmu valsts finansējumu. Mums komandā bija noruna, lai veiksmīgi izaudzinātu jaunos braucējus, kuri nesaņēma finansiālu atbalstu, visu naudu, ko valsts mums piešķīra, likām vienā katlā, un tad iespēju robežās ņēmām līdzi uz sacensībām arī jaunos.

Tagad tu tomēr esi attālinājies no BMX, strādā pašvaldībā par projektu vadītāju. Droši vien studē?
Jā, uzņēmējdarbības vadību. Siguldas novada domē pagājušajā vasarā gāju praksē. Laikam biju ļoti centīgs. Pēc prakses aizbraucu uz ASV palīdzēt Mārim, atbraucu mājās, un man zvanīja Inga Zālīte. Domē tika izveidota Attīstības pārvalde, kurā bija vajadzīgs projektu vadītājs. Protams, šāda iespēja bija jāizmanto. Ja nebūtu šis piedāvājums, šaubos, vai būtu strādājis. Droši vien būtu mēģinājis ar pēdējiem spēkiem atgriezties BMX.

Kāpēc tomēr nepaliki sportā, kas ir tava sirdslieta, bet izvēlējies strādāt?
BMX sportā tomēr nevar daudz nopelnīt. Tie, kas var izdzīvot no BMX sportā nopelnītā, visā pasaulē ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Tāpēc nevarēju laist garām šādu iespēju. Ģimenē pārrunājām, ka tā būtu laba pieredze. Un es jau tagad jūtu, ka esmu izdarījis pareizo izvēli.

Ko gūsti, strādājot pašvaldībā?
Reālu pieredzi tam, ko skolā māca teorētiski. Gūstu pieredzi un sapratni par to, kā viss notiek, saprotu sistēmu, esmu jau tajā iekšā, orientējos tajā.

Kādas domas par nākotni? Saisti to ar darbu pašvaldībā vai tomēr ar sava biznesa attīstīšanu?
Ar savu biznesu. Mans bērnības sapnis un joprojām mērķis ir dibināt savu firmu, savu uzņēmumu. Nopietni par to vēl neesmu domājis, bet mērķis ir un idejas arī. Kaut kad nākotnē noteikti to realizēšu. Pašlaik krāju zināšanas un pieredzi, kas palīdzēs šo mērķi sasniegt.

Bet tu taču redzi, kā Latvijā tagad klājas uzņēmējiem?
Vienmēr var atrast iespējas.

Tu esi optimists?
Esmu pārliecināts, ka iespējas ir, tikai jādara. Līdz šim pierādījies, ka, ja darīšu konkrētu darbu, cik labi vien iespējams, tad nākamā iespēja it kā pati mani atradīs, kaut gan to būs radījis mans tagadējais darbs. Līdzšinējā pieredze to ir pierādījusi. Strādāju, pārāk neplānojot nākotni, vairāk domājot par konkrēto dienu, konkrēto veicamo darbu, un vienu dienu atskan zvans, kas sagriež visu kājām gaisā. Tā vairākas reizes jau man ir bijis.

Un tu pieņem šos izaicinājumus?
Jā, vienmēr. Līdz šim šie izaicinājumi ir virzījuši mani pa pareizo ceļu uz priekšu. Visiem Latvijas BMX braucējiem sapnis ir aizbraukt uz ASV, tur maksimāli ilgi braukt sacensībās. Es ilgu laiku biju cītīgi trenējies, un pēkšņi pēc olimpiādes zvana Māris un saka, ka ir iespēja braukt uz ASV. Viņš teica: „ Braucam. Man ir nopietnāks piedāvājums, bet vajadzīgs palīgs, un tu esi tas, kas man vajadzīgs.” Ar darbu domē tāpat. Sarunāju sev prakses vietu, centos, darīju, izdarīju, cik labi varēju. Un atkal ir zvans. Tāpēc secinājums, nevar tikai sēdēt un gaidīt, kad kaut kas atnāks pie tevis, visu laiku pašam ir jādara. Par to uzņēmumu ir tāpat. Tagad visu laiku lasu, pētu, cenšos uzzināt par uzņēmējdarbību pēc iespējas vairāk. Ja dara, tad lietas notiek, nevar tikai sēdēt un čīkstēt, ka valsts vai pašvaldība neko nedara.

Kādas, tavuprāt, ir tendences jauniešu vidū – pārsvarā ir tāda pat cenšanās vai tomēr vairāk vienaldzība, neticība nākotnei?
Tie, kas man ir apkārt, mani draugi, uzskata, ka ir jādara, neskatoties ne uz ko, ir jāizvirza mērķi un maksimāli jāiet uz priekšu.

Viņiem izdodas?
Pa lielam izdodas. Vairāki mani draugi mācās, iet praksē par brīvu, cenšas. Lielākajai daļai pēc tam piedāvā darbu. Pirmo pakāpienu saviem mērķim viņi jau ir ielikuši un tikai tāpēc, ka visu laiku kaut ko darīja, lai to sasniegtu. Arī sportā tāpat.
Bet pusmūža ļaudīm gan bieži vien trūkst šīs mērķtiecības. Pašvaldībā strādājot, redzu tos, kas iesaistīti 100 latu darbos. Bieži vien viņi tikai prasa, kāpēc jūs man nedodat darbu, kāpēc jūs man nepalīdzat? Bet ko paši? Neko, sēž mājās un gaida, kad viņiem kaut ko piedāvās. Es tā nevarētu – sēdēt mājās un gaidīt, kad dzīve paliks labāka, kad atnāks cita valdība un sacels rūpnīcas, kad visiem būs darbs. Sports mani tā izaudzinājis, ka, ja tu pats neko nedarīsi, tad rezultātu nebūs.

Kā vērtē to, ka daudzi jaunieši dodas uz ārzemēm?
Tas ir smags jautājums, jāskatās katrā konkrētā situācijā. Ja esi pabeidzis augstskolu, ir diploms, ja šeit nav darba, tad ir pieņemami piepelnīties ārzemēs, lai iegūtu papildus līdzekļus. Ja aizbrauc pēc vidusskolas, tad tas ir sāpīgi. Ja arī viņi atbrauks mājās, tad neticu, ka iestāsies augstskolā.

Tavuprāt, augstākā izglītība ir nepieciešama?
Jā, obligāti. Var jau tās pašas zināšanas iegūt praksē, bet studijas augstskolā un diploma iegūšana tomēr liecina, ka tu kaut ko esi paveicis, tu jūti, tu zini, apkārtējie zina, ka tu kaut ko tādu esi izdarījis, tevī ir kaut kas.

Kur paiet tavs brīvais laiks – Siguldā vai Rīgā?
Pēdējā laikā grūti atrast kādu brīvo laiku. Ļoti gaidu vasaru, lai varētu Valmierā brīvo laiku pavadīt, braucot ar riteni. Bet tā pārsvarā sportoju Siguldā. Kalni ziemā, vasarā ar šosejas velosipēdu braukāju pa visu Siguldas novadu.
2009.gadā nodzīvoju ASV kādus astoņus mēnešus ar pārtraukumiem. Skaitījos komandā, bija inventārs, dzīvoju ar Māri kopā komandas menedžera mājā. Bet BMX pilnīgi ielauzties ASV ir grūti, tirgus ir salīdzinoši neliels. Ja komandā jau ir viens latvietis, tad viņiem ar to pietiek. Viņiem vajag valsts pirmo numuru, lai visi fano tieši par viņu. Varbūt biju uzstādījis pārāk zemu mērķi, jo izdevās it kā visu iecerēto piepildīt. Nedrīkst baidīties sapņot.

Kādi tagad sapņi?
Veiksmīgi strādāt. Un izveidot savu firmu – no nulles. Tā, lai pēc pāris gadiem varu iziet no biroja, paskatīties apkārt un saprast, ka to es esmu kopā ar draugiem izdarījis. Tā, lai ir gandarījums. Esmu vēl jauns, man viss vēl priekšā.

Uzziņai
BMX ir akronīms jeb atvasinājums no oriģinālā sporta veida nosaukuma - "Bicycle Motocross"(Velosipēdu motokross). 70-to gadu sākumā to saīsināja. BMX ir sacīkšu veids, kurā 8 sportisti uz velosipēdiem vienlaicīgi sacenšās apmēram 350..400m garā trasē ar starta ieskrējiena kalnu(starthill), virāžām(turns) un dažādas grūtības šķēršļiem(obstacles). Pielietojamo velosipēdu konstrukcija nav stingri reglamentēta. Ierobežots tiek vienīgi riteņu diametrs katrā no sacensību klasēm:
Expert - Riteņu diamtrs 20 collas
Cruiser - Riteņu diametrs 24...26 collas
.
BMX ir radies ASV, Kalifornijā 20. gs. 60-to gadu beigās. Kopš tā laika ir pilnveidojušies inventārs, trases un organizācijas, bet pašos principos BMX ir palicis tāds pats, kādu to uzsāka BMX pionieris Skots Breitaupts (Scot Breithaupt) organizējot pirmās sacensības apzīmejot tās ar nosaukumu Bicycle Motocross, jeb saīsināti - BMX.
Protams, ilgi pirms tam jaunieši gan Eiropā, gan ASV savā starpā sacentās ar velosipēdiem pa bezceļa un līkumotiem ceļiem, atdarinot jau no 50-tajiem gadiem par popularu kļuvušu motokrosu(moto cross country). Tomēr konkrētu veidolu un organizāciju šī nodarbe tajā laikā neieguva
Latvijā ir 8 BMX trases dažādā kārtībā.

- sagatavoja Ilze Ratniece